Vitamins

Es gribu gulēt,
Es gribu ēst.
Bet man kautkas traucē,
Laikam velni manā Galvā sēž.


Vainīgs ir Dāvids,
Viņš neļauj attiet.
Sasitīsim glāzes,
Un es iešu atliet.


Baltais pulveris kā lāzeris acīs,
Artūrs blakus — rokas cietas kā tērauds,
Pēc piecām stundām jābrauc uz Cēsīm,
Ceška tedeška rūc, krūtīs adrenālīns sit.


Dāvids saka: “Iepūst!”
Sarmis pieņem, Artūrs kādā līnijā,
nakts vēl melna, bet adrenalīns kā liesma,
baltais kā vilnis, nav te nekā mīksta.


Ventilācijas trubas gaida, skrūves lūst,
putekļi plaušās, bet mēs neskatāmies atpakaļ,
Dāvids saka: “Iepūst vēl!”
viena līnija, otra līnija, galva kūst.


Rokas melnas, metāls grab,
Artūrs un Sarmis rīkojas kā mašīna,
Dāvids — “Iepūst, vēl vienu!”
pulveris karst, nakts vēl skaitās.
Objekts auksts kā pagrabs, skrūvējam līdz rītam,
putekļi kā smiltis, bet tempā nav pauzes,


Dāvids — “Iepūst, vēl vienu līniju!”
vienmēr ir baltais, vienmēr vēlme, vienmēr sitiens.
Nakts vēl karsta, rokas kā tērauds,
Sarmis un Artūrs kust, līnijas kā vilciens,


Dāvids — “Iepūst!”
baltais pulveris rāda ceļu, temps tikai aug.
Dāvids — “Iepūst, vēl vienu, vēl vienu!”
Sarmis ievelk, Artūrs stumj, baltais kā asmens,
Dāvids — “Iepūst!”


nakts vēl gara, bet adrenalīns nesāk krusties.
Dāvids — “Iepūst, lai līnija dzīvo!”
Artūrs, Sarmis, tikai darbs un stūme,
baltais vilnis kā vilks, mēs skrienam bez bremzēm,
temps kā sarkans signāls — vai tu esi gatavs?
Es gribu gulēt,
Es gribu ēst.
Bet man kautkas traucē,
Laikam velni manā Galvā sēž